Konkurss Zelta lauks tieši ar to ir interesants, ka neviens nevar iepriekš paredzēt, kuri lauki katru gadu izrādīsies vērtīgākie un labākie – ne vienmēr vizuāli skaistākais kļūst arī par labāko, ne vienmēr visvairāk miglotais lauks nes arī vislielāko ražu. Kādas ir vērtētāju un uzvarētāju pārdomas pēc rezultātu paziņošanas? Kāds viņiem bija šis zelta gads?

Jānis Kopmanis (Berner), Zelta lauks žūrijas komisijas vadītājs: – Viss sākās jau pavasarī, kad ziemošanas apstākļi ļoti bija ietekmējuši saimniecību tālākos plānus. Bija situācijas, kad konkursam sākotnēji pieteiktais lauks pēdējā brīdī tika nomainīts pret citu, jo tas bija izsalis un vairs neizskatījās pietiekami labi. Pavasara lēmumi bija ļoti nozīmīgi.

Vērtējot situāciju kopumā, jāeic, ka audzēšanas tehnoloģijas un izmantotie augu aizsardzības līdzekļi ļoti atšķiras pa saimniecībām. Protams, arī laika apstākļi dažādos Latvijas reģionos mēdz būt stipri atšķirīgi. Mēslojuma ziņā nav un nevar būt vienotas receptes, kas derētu visiem, jo katrs lauks, katra saimniecība ir citādāka, katram ir atšķirīgas iespējas. Ir gadījumi, kad saimnieki ar salīdzinoši maziem ieguldījumiem un ļoti zemām izmaksām vāc labas ražas. Protams, ilgtermiņā uz to nevar paļauties.

Lielu uzmanību pievērsām ražas kvalitātei, aprēķinos iekļaujot arī cenas, par kādām izaudzēto ražu varēs pārdot. Šogad to ļoti ietekmēja novākšanas laiks, jo bija tiešām lielas atšķirības, piemēram, graudu mitrumā – dažus paraugus saņēmām ar 12 %, citus ar 21 % mitrumu. Man personīgi bija neliels pārsteigums, ka atsevišķi lauki, kas sezonā vizuāli izskatījās ļoti labi, vēlāk skatot visus rādītājus (ražu, kvalitāti, izmaksas) kopumā, vairs nemaz nebija tie vislabākie. Arī dzīšanās pēc maksimālās ražas ne vienmēr ir pareizākais vadmotīvs – ieguldītajām audzēšanas izmaksām ir jābūt loģiskām, samērojamām ar plānoto ražu.

Kārtējo reizi jāsecina, ka veiksmīga saimniekošana balstās uz katra saimnieka gudrību un konkrētajiem audzēšanas apstākļiem.

Juris Jāmanis (ZS Saslaukas): – Šis bija labs gads. Mums pavasarī kailsals postu nenodarīja, jo pirms tam bija uzsnidzis nedaudz sniega, tas paglāba situāciju. Līdz ar to, salīdzinot ar pārējo Latviju, ziemāji ļoti labi pārziemoja.

Rapšu zelta laukā darīju to pašu, ko katru gadu, un viss izdevās labi. Izmantojām vien pašus nepieciešamākos augu aizsardzības līdzekļus, piemēram, slāpekli pavasarī. Lauks visu sezonu izskatījās labi. Ikvienam saimniekam ir jādomā, ko kaisīt uz lauka, jāvērtē, vai tas tiešām ir nepieciešams un sniegs cerēto labumu. Piemēram, ja laukam saber pārāk daudz slāpekļa, augi to nespēj uzņemt. Tie būs vien veltīgi tēriņi.

Vidēji no lauka novācām vairāk nekā četras tonnas ražas. Mums paveicās arī ar ražas vākšanas laiku, tāpēc vācām rapšus vien ar 7–8 % mitrumu, ko nebija nepieciešams papildus žāvēt. Domāju, ka tā bija veiksmīga sakritība, ka šis bija rapšiem labvēlīgs lauks mūsu pusē. Patiesībā cilvēks var censties darīt visu maksimāli pareizi, bet raža var palikt uz lauka, jo galvenais noteicējs ir laika apstākļi, tieši tiem varam pateikties par uzvaru Zelta laukā.

Visus rapšus jau laikus arī realizējam, necenšamies tos uzglabāt. Mums tuvu ir Bio–Venta, kas piedāvāja samērīgu cenu, ko laikus biju nofiksējis. Mums nav iespēju uzglabāt rapšus, vairāk vietas atstājam graudiem, tāpēc arī vedām uzreiz nodot. Uzpircējs piedāvāja piemaksas arī par to, ka rapši bija ļoti sausi, – vidēji 30 eiro par tonnu saņēmām papildus, kas ir ļoti labi.

Viss turpinās. Šis rudens bija labs, tāpēc ziemājus sasējām laikus. Sākumā satraucāmies, vai visu laikus paspēsim, bet rezultātā apsējām pat par 100 ha vairāk nekā sākotnēji plānojām. Tālākais jau atkal atkarīgs no laika apstākļiem, kas lauksaimniecības biznesā var radīt dažādus pārsteigumus.

Līga Kūma (ZS Sprīdīši): – Šogad nekas īsti nenotika tā, kā vajadzētu. Tam gan ir senāka priekšvēsture. Iepriekšējā gadā bijām veikuši saimniecībā nozīmīgus būvdarbus, centāmies iztikt bez bankas finansējuma, tāpēc bija mazāk resursu, ko ieguldīt laukos. Iepriekšējā rudenī visiem laukiem pat nebija iespēju uzlikt NPK mēslojumu, tā pietika tikai rapšu laukiem. Nolēmām, ka vienu gadu iztiksim bez pamatmēslojuma, jo arī augsnes analīzes uzrādīja, ka kālijs un fosfors augsnē ir pietiekami labā līmenī.

Savlaicīgi, jau martā aizpildījām pieteikumu Zelta laukam ar pavisam citu lauku, taču ar katru dienu redzējām, ka kviešu tajā paliek arvien mazāk un mazāk, nolēmām to pārsēt, bet bija jāmeklē cits lauks konkursam. Par tādu kļuva netālu esošais lauks, kas bija pārziemojis ievērojami labāk. Jaunais lauks vasarā uzvedās labi, tas izskatījās perfekts. Tiesa, raža bija zemāka nekā no pagājušā gada zelta laukā – pērn novācām 9 t/ha, šogad – 6. Arī izjūtas bija citādas. Taču tā šogad klājās daudziem saimniekiem.

Arī no augu aizsardzības līdzekļiem šogad neizmantojām maksimālo programmu, konsultējāmies ar speciālistiem, kuri piekrita, ka šogad pietiks ar vienu fungicīdu. Apzināti gājām uz ekonomiskumu, rēķinājām, ko un cik varam atļauties. Laika apstākļi mums bija labi un arī kvalitāte laba. Kulšanas darbus paspējām pabeigt laikus.

Ja šis gads vēlreiz būtu jāsāk no gala, mēs noteikti visu darītu tieši tāpat. Tiesa, pavasarī nedaudz traucēja šaubas. Zemgalē lauki bija slikti, tos lielākoties pārsēja, bet mums tie bija uz robežas un daudz laika pagāja šauboties – vajag vai nevajag pārsēt. Iespējams, atsevišķus laukus vajadzēja pārsēt agrāk, jo arī tie, kas agrā pavasarī izskatījās labi, vēlāk kļuva arvien retāki. Kad beidzot pieņēmām lēmumu pārsēt, tad smagajam māla sausums, kas sekoja, nebija labvēlīgs un bija lauki, kuros no hektāra ievācām vien 2.5 t ražas.

Jurijs Flaksis (ZS Krastmaļi): – Vispār pupas ir labas kā trešā kultūra. Mēs tās sējam jau daudzus gadus. Protams, trešās kultūras aspektā var daudz diskutēt, kādi ir labākie varianti. Man no agronomiskā viedokļa patiktu sēt arī āboliņu, sakārtot meliorāciju, rudenī to kā zaļmēslojumu ieart zemē un sēt ziemas kviešus. Tā būtu jārīkojas, lai iekoptu zemi.

Šis bija samērā labs gads. Savā saimniecībā pākšaugus audzējam jau aptuveni 20 gadus – vīķus, lupīnas, pelēkos un dzeltenos zirņus, pupas. Šogad pirmo reizi saskārāmies arī ar grūtībām pupu žāvēšanā, jo raža izrādījās lielāka nekā ieplānotā tās žāvēšanas vieta. Ar aktīvās ventilācijas palīdzību šo problēmu atrisinājām. Šis gads bija labs. Vienīgi ziedēšanas beigās varbūt bija nedaudz par karstu, tāpēc daļa pēdējo ziedu nobira, tomēr ražas bija pietiekami labas.

Interesanti, ka parasti visur raksta, ka pupas ir jāsēj vismaz 8 cm dziļumā, taču mums ir tehnika, ar kuru fiziski tik dziļa sēja nav iespējama, tāpēc mēģinām ātri veikt sējas darbus, lai zeme nebūtu pārāk sausa, nepieciešamības gadījumā augsni pieveļam. Līdz ar to mums izdodas izdiedzēt pupas arī no salīdzinoši neliela sējas dziļuma.

Šogad pupas nācās kult reizē ar vasaras kviešiem. Pupas tobrīd bija sausākas par kviešiem, tāpēc tās kūlām pirmās. Kopumā lauks bija slapjš, novākšanas laikā to ļoti nobraukājām un mitrajā rudenī, nespējot nodrošināt labu augsnes apstrādi, izskatās, ka neguvām cerēto priekšauga rezultātu.

Augu aizsardzības līdzekļus lietojām minimāli, vien mitrā augsnē uzreiz pēc sējas miglojām pret nezālēm. Papildus bagātinājām augus ar mi